-
“Fotogrāfija ir vismelīgākā no mākslām.
Tāpēc vienmēr paturiet prātā un fotogrāfējiet tikai abstrakciju,
kas ir visa pirmsākums un arī beigas.”
Nezināms autors.1. Tas, ko jūs redziet daļā no Jāņa Deinata fotogrāfiju, nav pārauguši rabarberi. Ja kāds tā skaļi pateiks, tad pats par tādu (rabarberi) kļūs. Un uz vietas būs beigts un pagalam. Tas, ko jūs redziet, ir izmirušu aizvēsturisku dinozauru formas. Bet varbūt tās ir ārpuszemes dzīvības formas. Sve-šie (–šie). Reptīļveidīgo ādas paliekas, to bruņu robveidīgās malas, kaulu, cīpslu vertikāļu un slīpņu režģi, svešas dzīvības reproduktīvo orgānu pūžņi. Bet fotoobjektīva radītie asuma apgabali fotogrāfijās ir tikai neveikls mēģinājums ieraudzīt skaidrību (vai kaut kādu noturīgu patiesību) šajās rēgainajās formās, kuras burtiski iznirst no visām malām un tiecas augšup kā milzīgi monumenti. Objektīvs ir piegājis pārāk tuvu noslēpumainajam, lai to saprastu un definētu (atrisinātu). Asuma princips (prāts) izrādās pārāk mehānisks, lai satvertu visas patvaļīgajās un organiskajās nepazīstamās dzīvības formās iekodētās jēgas un funkcijas. Viss ir decentrēts, abstrakts, traģiski skaists un mistisks.
2. Arī citās Jāņa Deinata fotogrāfijās jokiem nav vietas. Tur ir triviālas, pat sižetiski anekdotiskas realitātes fotoizrakumi, kuros “izrok” noslēpumainus pierādijumus kādas mums paralēlas (un nozīmīgas) citesamības eksistencei. Atkal sve-šie (-šie). Šos pierādījumus, ja gribiet, var saukt arī par numeroloģiju, vai mistisku atklāsmi, vai formālu abstrakciju. Tie ir kā fiksēti bezgalīgi ilgstoši mirkļi, kas pēkšņi atsedz apkārtējo lietu vai situāciju neredzamās sakarības un trauslo, situatīvo nozīmību. Liekas tik vienkārši, brīžam pat pārāk skaisti un reizē abstrakti attālināti. Kā tādi brīdinoši mājieni bez konkrētām norādēm.
3. Jānim Deinatam kā fotogrāfam pasaulē saredzas lieli, eksistenciāli stāsti. Pat detaļās, kas pirmajā mirklī var likties maznozīmīgas. Šos stāstus nevar ietvert vārdos – tie slēpjas fotodarbu iekšējos vizuālos ritmos, proporcijās, attiecībās ... arī nejaušībā. Deinats strādā uz robežas starp realitāti un abstrakciju, bet pēdējā noteikti ņem virsroku. Abstraktie “– šie” nekad neparādās reāli, bet vienmēr ir klāt kā konstants dotums.
Ivars Runkovskis (=)
Visās redzamās pasaules detaļās, kaut pirmajā mirklī tās var likties maznozīmīgas, slēpjas lieli, eksistenciāli stāsti. Šos stāstus nevar ietvert vārdos – tie slēpjas iekšējos vizuālos ritmos, proporcijās, attiecībās, arī fiksācijas nejaušībā. Tā ir robeža starp realitāti un abstrakciju, kur abstrakcija noteikti ņem virsroku, jo tikai tā runā par pasaules kopumu, multiplicētību. Tie ir kā fiksēti bezgalīgi ilgstoši mirkļi, kas pēkšņi atsedz apkārtējo lietu vai situāciju neredzamās sakarības un to trauslo, bet būtisko nozīmību. Tādi kā vizuāli mājieni bez konkrētām norādēm, paradoksāli un tātad patiesi.
