1. XI. Atklāsme

     

    Apgalvojums, ka mēs stāvam uz zemes, man tagad liekas visai apšaubāms. Viņdien es vēroju šoferus, kas izkāpuši no mašīnām autostāvvietā, negāja projām, bet sāka staigāt pa viegli apsnigušo stāvlaukuma asfaltu un kaut ko pētīt sev zem kājām. Reizēm viņi sanāca kopā pa divi vai trīs un centās viens otram kaut ko paradīt uz zemes un pastāstīt. Vārdus es nedzirdēju, bet varēja saprast, ka brīžam viņi strīdējās, brīžam smējās, brīžam stāvēja nodurtam galvām un klusēja. Ar laiku staigājošo stāvu kļuva arvien vairāk. Tikai tad, kad sāka pavisam krēslot, viņi izklīda. Un tā tas atkārtojās arī nākamajā diena. Tas mani pārliecināja, ka ne jau uz zemes mēs stāvam, bet uz zīmēm, mītiem, tēliem, stāstiem, pieņēmumiem, iztēles, pārsteigumiem, brīnumiem. Vienīgais, kas mani pārsteidza, ka šī atklāsme notika tik pēkšņi, kolektīvi un, pēc vēlāk precizētās informācijas, tikai šajā stāvlaukumā.

     

    Ivars Runkovskis