1. Pasaules mala

    Kur mēs esam? Kāda ir tā telpa, kura mūs apņem? Kā ap mums iet laiks un kāds tas ir? Vai mēs apzināmies patiesās proporcijas starp sevi un pasauli? Vēl jāņem vērā, ka gan telpa, gan laiks, gan proporcijas ap mums var nepārtraukti mainīties - tīri fiziski un kur nu vēl psiholoģiski, emocionāli vai atmiņu dimensijās. Nemaz nerunājot par to, kā uz šo procesu iedarbojas mūsu slēptās vēlmes, iztēle, visdažādākie kompleksi. Pēc būtības ikviens no mums vienmēr atrodas vairākās telpās (vietās) un laikos vienlaicīgi. Mums tikai liekas, ka apkārt viss ir daudz maz homogēns, nemainīgs un lineārs.

     

    Izrādās, ka mēs dzīvojam koordinātēs, kurās runāt par stabilitāti vai prognozējamību ir diezgan smieklīgi. Īstenībā tas ir nebeidzams labirints, telpu un laiku tīmeklis, kurā mēs meklējam pareizo ceļu visu dzīvi. Nebeidzama realitātes un sajūtu pārklāšanās, sajaukšanās tādā kā viļņveidīgā “putrā”. Īstenībā var runāt pat par nepārtrauktu “pasaules malas” sajūtu, tādu kā robežjoslu, kas nesniedz mums nekādas garantijas.

     

    Jā, es te runāju par to pasauli (vai starpasauli), kas redzama un sajūtama izstādītajās Jāņa Deinata fotogleznās. Viņam telpu un laiku jaukšana/jukšana un pārklāšanās ir viens no tēlu veidošanās principiem. Vizuāli šie viņa darbi bieži vien izskatās kā smalki saausts tīmeklis no dažādām realitātēm, kas klājas vai nobīdas viena pāri otrai. Dažādi fotoefekti to tikai pastiprina un padziļina. Līdz ar telpu kustīgumu izmainās arī laiks, kurā esošā klātbūtne sadzīvo ar neesošu mistisku nekurieni.

     

    Cilvēka figūriņas šajās fotovidēs ir it kā ikdienišķas, bet reizē, zaudējušas “pamatu zem kājām”, it kā izmaina savas proporcijas pret realitāti un stāsta par kaut kādu smeldzīgu atsvešinātības pasauli. Deinata fotogleznās ir gan vientulība, gan dīvains blīvums. Pagātnība/pagājība un esošs mirklis. Sāpīgums un smieklīgums kopā. Tāda gaidīšana un atvadīšanās reizē. Kaut kas breigelisks un idealizēti romantisks. Un vilinoši skaists. Brīžam pat pārāk skaists.

    Nav svarīgi par kuru pilsētu te runa. To jau mēs zinām. Svarīga ir eksistences aina, kas apbrīnojamā veidā tiek fiksēta ar “bezkaislīgo” fotoaparātu. Kādas pilsētas un cilvēka no-males eksistence. Eksistence pie “pasaules malas”.