1. AINAS - meklējot būtiski neredzamo

    Šīs ainas ir par to, ka neredzamais varbūt ir būtiskāks par redzamo, ka tur – aiz šīs ikdienā vērojamās vizuālās „adas”, slēpjas kaut kas tik pat vientulš, varbūt izmisis, ilgu pilns, samīļojams, kaut kas ļoti līdzīgs tam, kas mājo ikvienā no mums. Kaut kādas atbildes, kas, liekas, ļaus saprast, kur un kāpēc mēs patiešām dzīvojam. Varbut kāds neES, kas grib banāli pateikt, ka nevajag baidities no vientulības un, ka katrs pasaules mirklis ir piepildīts ar jēgu un mīlestību, prieku un sāpēm un ... ka tas ir tik skaisti. Šo ainu nejauša faktoloģija dod mums vizuālo zīmju un noražu valodu katra personīgai Atklāsmes Grāmatai. Vizualitati var uztvert ka lielako barjeru, škērsli starp esībam, bet var to padarīt arī maksimāli „plānu” un caurspīdīgu. Tad aiz šī „planuma” kā krasti sāk jausties liela Vienaldzība, Vienyulība un arī lielā Nozīmība. Viss, kas notiek mūsu priekša (un ar mums) ir kā sīki, bet jēgpilni esības žesti uz milzīgas Laika un Telpas virsmas. Mes esam iesaistīti. Mes esam piesaistīti. Varbūt, tas arī ir vienīgais iemesls dzīves priekam. Caur NEKĀ vērošanu ieskatīties bezgalībā.